Interesanti, ka lielākajā daļā gadījumu pagānisko svētku nosaukumi ir gan kristīgi, gan pagāniski un ka šos svētkus svin gan kristieši, gan pagāni. Apskatīsim, kāpēc tas tā ir.
313.gadā Romas imperators Konstantīns un līdzvaldnieks Licīnijs Itālijas pilsētā Mediolānā (tagad Milāna) vienojās par kopējas reliģiskās sistēmas izveidošanu valstī. Šīs apspriedes rezultātā tika izdots tā sauktais Milānas edikts, ar kuru kristīgo ticību pasludināja par līdztiesīgu visām pārējām reliģijām. Līdz tam mēs zinām, ka kristieši piedzīvoja ļoti smagas vajāšanas, bet šajā laikā kristiešiem tika piedāvāts nākt ārā no pagrīdes un būt valsts aizgādniecībā. Un lai pievērstu plašas tautas masas kristīgai ticībai, tad šos pagāniskos svētkus, kas cilvēkiem bija pazīstami un kas tika piekopti un viegli saprotami, ļaužu masām jau gadsimtiem ilgi centās savienot ar Jēzus Kristus dzīves notikumiem.
Tā, piemēram, Pestītāja dzimšanas dienu kristieši sāka atzīmēt 25. decembrī (pēc mūsdienu kalendāra) – ziemas saulgriežos. Ziemas saulgriežus kā gaismas atgriešanās svētkus svinēja jau no senlaikiem gandrīz visas zemkopju tautas. Tāpat ar Saules ciklu un dabas atmodu pavasaros saistīja kristiešu lielākos svētkus – Kristus augšāmcelšanos pēc nāves jeb Lieldienas. Vasarassaulgrieži tika svinēti kā Jāņa Kristītāja dzimšanas diena.
Tas ir iemesls arī tam, kāpēc, piemēram, kapusvētki, tiek pasniegti kā kristīgs pasākums. Patiesībā tas ir tas pats veļu kults, kas tiek pasniegtas kā aizlūgšanas par mirušiem, bet Bībelē nekur nekas tāds nav minēts.
