Kas ir latviešu sava dieva kalpība un pielūgšana?
Lai mēs labāk saprastu, kāpēc cilvēki dara to, ko viņi dara, ieskatīsimies mazliet vēsturē.
Latvieši kā tauta ir veidojusies tikai 13.-16. gs. Arheologi un valodnieki ir noskaidrojuši, ka lielākā daļa Eiropas un vairākas Āzijas tautas ir cēlušās no vienas pirmtautas – indoeiropiešiem, no baltu ciltīm. Baltu saknes ir meklējamas tagadējā Irākas teritorijā, kur cēla Bābeles torni.
Latviešu tautu veido 5 tautu grupas – latgaļi, sēļi, zemgaļi, kurši un lībieši. Principā tiek uzskatīts ka lībieši nepieder pie baltiem, balti ir tikai Latvija, Lietuva, taču, neskatoties uz to lībieši ilgu laiku dzīvoja Latvijā, būtībā latvieši ir vairāku tautu sajaukums, ja tā godīgi, tad šķiet, ka vispār ir grūti saprast, kas ir mūsu senči. Mūsu zemei pāri gājušas daudz tautas – vācieši, zviedri, krievu tautas, tāpēc pie kā mēs īsti piederam? Patiesībā, ja mēs patiesi gribam saprast savas saknes, tad mums ir jāsaprot, ka mēs piederam pie tām pagānu tautām, par kurām Dievs runā Bībelē. Un tā ir liela žēlastība, ka Dievs ir apžēlojies par mums un sūtījs Savu Dēlu Jēzu Kristu un ka Latvijai ir nākotne. pateicoties Jēzus upurim Golgātā, Latvijai ir svētīta nākotne, Dievam ir plāns šai zemei un Dievs grib svētīt šo zemi.
Lībieši, somugru cilšu ziemeļu atzars, ienāca Latvijas teritorijā tikai 10. gs. Iespējams, ka tos ieveda vikingi. Latvijā līvi parādās 8-10.gs. uz vikingu ceļiem un palēnām no rietumiem migrēja uz austrumiem. Jau pirms vācu ierašanās Rīgā, tur bija lībiešu apmetne. Apvidus bija reti apdzīvots un nepiemērots zemkopībai.
Lībieši dalījās:
- GAUJAS jeb TURAIDAS lībieši – lībiešu atzars, kas apdzīvoja Gaujas lejteces apgabalu apmēram tagadējās Turaidas, Siguldas, Allažu, Krimuldas, Sējas un Ropažu rajonā. Gaujas lībiešu zemju centrs bija Turaida, kur 13. gs. sākumā valdīja Kaupo.
- DAUGAVAS LĪBIEŠI – lībiešu tautas atzars, kurš 12. gs. beigās apdzīvoja Daugavas lejteces apgabalus – tagadējās Vecrīgas teritoriju, Doli, Salaspili, Ikšķili, Lielvārdi un Aizkraukli.
Lībieši kā viendabīga etniskā grupa visilgāk saglabājās Ziemeļkurzemē, Baltijas jūras piekrastē apmēram 60 km garā un 2 – 5 km platā joslā starp Ventspili un Kolkasragu, kur dzīvoja 12 lībiešu ciemos.
Iemesls, kāpēc šajā kontekstā ir svarīgi pieminēt lībiešus, ir tas, ka šodien viens no galvenajiem okultisma centriem Latvijā ir Turaida un mēs zinām, ka arī Lielvārde ir viena no šādām vietām. Tāpat arī Kurzeme – Talsu rajons. Un tās visas ir tieši lībiešu apdzīvotās vietas.
Pēc Livonijas hronikas ziņām lībieši ir upurējuši arī cilvēkus un dzīvniekus. Pēdējo apliecina arī arheologu atradumi. Ilgāk ir notikusi nedzīvo priekšmetu upurēšana. Mēdz ziedot svētku ēdienu, olas, sviestu, pienu, sāli, cukuru, labības graudus, maizi, raušus, baltmaizi, zivis, gaļu, biezputru, plānputru, degvīnu, alu, kā arī tauvas galus, tīklu gabalus, dziju, jostas, dvieļus, prievītes, cimdus, zeķes, tabaku, darvas mucas, krustcelēs savāktas smiltis u. c.
Lībiešiem ir bijusi pazīstama arī pušķošana – paraža rotāt ar ziediem sētas, kokus, ēkas laivas un cilvēkus.
Lībiešu pasaule ir bijusi pilna ar dažnedažādiem dēmoniem vai gariem. Šo garu dzīve ir līdzīga cilvēku dzīvei: viņi dzimst, mirst, precas, viņiem ir bērni, sava saimniecība. Ir apmēram 50 dažādu garu grupas. Lībiešiem ir bijuši priesteri vai pareģi, bet kristīgajā ietekmē tie kļuvuši par velna kalpiem, raganām vai dziedniekiem.
Laika gaitā lībiešu skaits saruka gan no mēra, kas Lielā Ziemeļu kara laikā gāja pār Latviju 1711. gadā, gan karos tie tika aizvesti uz svešām zemēm un galu galā tie saruka tik nelielā skaitā, ka vēsturisko apstākļu spiesti lībieši pamazām asimilējās ar latviešu ciltīm, kas konsolidējās par latviešu tautu. Vidzemē lībiešu valoda beidza skanēt 19. gs. otrajā pusē. Šobrīd lībiešu valoda ir dzimtā valoda tikai 5 cilvēkiem, četriem Latvijā un vienam Kanādā.
Lībieši ir piekopuši arī šamanismu, kas raksturīgs ziemeļu tautām, un ne tikai. Šamanisms ir elkkalpības augstākais līmenis – tas ir tiešais kontakts un savienošanās ar ļaunajiem gariem.
Senlatvieši ļoti sīksti turējās pie senajām ticības paražām.
Pēc arheologu pētījumiem Latvijas teritorijā dzīvojošās ciltis raksturo Saules, Mēness, Pērkona un uguns kults, fetišisma, totēmisma un dažādu maģijas formu attīstība. Saule kā latviešu mītu centrālais tēls ir cieši saistīta, piemēram, ar ēģiptiešu un inku mitoloģiju, kurā sastopams Saules kults ar tempļiem un priesteriem. Debess spīdekļu kults latviešu mitoloģijā visbiežāk sastopams ornamentikā un gadskārtu ieražās. Saules kulta atskaņas manāmas vairākās tautās, kas ticēja, ka Saule Lieldienās šūpojas (Polija, Austrija, Krievija, Beļģija, Nīderlande, Šveice, Somija).Ar maģijas palīdzību cilvēki vēlējās ietekmēt pārdabiskos spēkus, kas sastopami dabā, kā arī neizskaidrojamo pasauli. Visspēcīgāk tā darbojas gadskārtu maiņā – Ziemassvētkos, Lieldienās, Jāņos, kad ir vislabākais laiks zīlēšanai.
